Vēstules no Ofēlijas.

Grāmata, kuru jau reiz esmu lasījusi, kura pat teorētiski ir manā īpašumā (taču neveiksmīgi ilglaicīgi aizdota) - Helbjorga Vasmu - Dinas dēls. Faktiski, tā ir trioloģija - Dinas grāmata, Dinas dēls un Karnas mantojums. Es laimē spiedzu dienā, kad ieguvu šīs grāmatas savā īpašumā. Sen, vēl nespējot novērtēt pat pusi no tā, ko mīlu šobrīd, es to izlasīju bibliotēkā. Tolaik es to mīlēju no visas sirds. Es spēju tikai iedomāties, cik lieliska tā būs tagad (jā, es zinu, ka tā būs lieliska). Grāmata, kas izdota šajā gadsimtu mijā, mazā tirāžā, gana veca lai neparādītos grāmatnīcās, gana jauna lai vēl nebūtu aiznesta uz antikvariātiem. Es pavadīju gadus šo grāmatu meklējot.

Ir arī citas grāmatas, kuras es vēlētos dabūt, taču šī ir visspilgtākais un tuvākais gadījums. Pavisam noteikti es vēlētos tikt pie dažiem pirms-iespieddarbu-sējumiem, taču, es lieliski apzinos, ka manas zināšanas ir pārāk mazas, lai es to tiešām varētu novērtēt. Ir vēl pāris Dinas sērijai līdzīgi stāsti - maza tirāža, pārāk jaunas un pārāk vecas, taču neviena nav tik svarīga un nozīmīga kā šī.