Grāmata, kuru jau reiz esmu lasījusi, kura pat teorētiski ir manā īpašumā (taču neveiksmīgi ilglaicīgi aizdota) - Helbjorga Vasmu - Dinas dēls. Faktiski, tā ir trioloģija - Dinas grāmata, Dinas dēls un Karnas mantojums. Es laimē spiedzu dienā, kad ieguvu šīs grāmatas savā īpašumā. Sen, vēl nespējot novērtēt pat pusi no tā, ko mīlu šobrīd, es to izlasīju bibliotēkā. Tolaik es to mīlēju no visas sirds. Es spēju tikai iedomāties, cik lieliska tā būs tagad (jā, es zinu, ka tā būs lieliska). Grāmata, kas izdota šajā gadsimtu mijā, mazā tirāžā, gana veca lai neparādītos grāmatnīcās, gana jauna lai vēl nebūtu aiznesta uz antikvariātiem. Es pavadīju gadus šo grāmatu meklējot.
Ir arī citas grāmatas, kuras es vēlētos dabūt, taču šī ir visspilgtākais un tuvākais gadījums. Pavisam noteikti es vēlētos tikt pie dažiem pirms-iespieddarbu-sējumiem, taču, es lieliski apzinos, ka manas zināšanas ir pārāk mazas, lai es to tiešām varētu novērtēt. Ir vēl pāris Dinas sērijai līdzīgi stāsti - maza tirāža, pārāk jaunas un pārāk vecas, taču neviena nav tik svarīga un nozīmīga kā šī.
Patiesībā, tās nav grāmatas, kuras es tik ļoti mīlu. Tas, ko es mīlu ir cilvēka prāts un tā (šķietami) bezgalīgās iespējas. Vairāk vai mazāk, katra grāmata (arī katrs mākslasdarbs, vai zinātes atklājums, patiesību sakot) ir ieskats tajā ko spēj cilvēka prāts, maza daļa no autora rakstura un domu plūduma un pierādījums tam, cik savāda lieta ir iztēle.
Kā jau teicu - augšminētais attiecās uz gandrīz jebko, ko rada cilvēks, taču grāmata man vienmēr ir šķitis vistuvākais veids kā to ieraudzīt. Tā ir daudz apjomīgāka par filmu, gleznu vai skaņdarbu (respektīvi - grāmatās parasti ir ietverts daudz vairāk), tā liek izmantot pašam savu iztēli (vizualizācijas, kas izpaliek filmās), tā atrauj no ikdienas (kurā šīs lietas ieraudzīt ir daudz grūtāk) uz ilgāku laiku un galu galā - papīra lapās, to smaržā un pilnos grāmatu plauktos ir savs savādais skaistums, kurš man liek vēl arvien izvēlēties fiziskās grāmatas pār virtuālajām.
Viens no tiem savādajiem darbiem, kas ir radīti vairākos piegājienos, esot tikai un vienīgi konkrētā vietā.
Es bieži domāju par šo dziesmu.
Pašlaik manos grāmatu plauktos atrodās 426 grāmatas, kuras uzskatu par savējām (lasīt: tādas, kuras es ņemtu līdzi pārvācoties uz citurieni arī tad, ja tas nozīmētu atteikties no krietnas daļas pārējās iedzīves). Manā e-bibliotēkā glabājās vēl 53 (skaisti sakārtotas) grāmatas.
Taču, klājot savai viešņai gultu un vērojot, kā viņa ignorē grāmatās plauktos un tā vietā uz ceļiem rāpo pa grīdu, lai izlasītu nosaukumus tām grāmatām, kuras atrodās kaudzēs, es sapratu, cik daudzas grāmatas šinī mājā ir plauktos nenoliktas, tātad, savā ziņā - aizmirstas. Cik liela ir iespējamība, ka kādā no grāmatu kaudzēm ir kāds dārgums, kuru es nekad neesmu ieraudzījusi? Tas tomēr ir savādi, kā visvairāk lietas aiziet postā nevis vietās, kur tās nemīl un to ir maz, bet tieši otrādāk - vietās, kurās tās mīl un to ir pārāk daudz. Pēdējo reizi, skaitot, es ignorēju 5 plauktus, par kuriem esmu/biju pilnīgi pārliecināta - tajos nav nekā vērtīga un nesakārtotās grāmatas izlaidu kārtības labad. Ja tik ļoti nenāktu miegs, tieši šobrīd es pārkravātu arī neieskaitītās grāmatas un mēģinātu atrast savu mīļāko apslēpto dārgumu tipu - neievērotus stāstus. Pasaules nedrīkst palikt pazudušas citu pasauļu juceklī.
Mani fascinē ideja par pazudušajiem stāstiem cilvēkam, kuram stāsti ir savā veidā kļuvuši par dzīves jēgu.
Ir nedaudz par vēlu priekš jaungada apņemšanās, taču es esmu izlēmusi šī gada laikā sakatoliģizēt visas savas grāmatas (ņemot vērā lielo daudzumu, kas ir izmētātas pa šo dzīvokli un ārpus tā, man ir zināmas aizdomas, ka gala skaitlis būs krietni lielāks un šī apņemšanās varētu palikt līdz galam nepiepildīta), mēnesī izlasīt vismaz 10 grāmatas (Lai gan Janvāra kvota jau ir izpildīta aktīvākā skolas/darba laikā tas ne vienmēr ir tik pašsaprotami) un nepirkt jaunas grāmatas (Iespēju robežās. Es grasos apzināt savus esošos grāmatu krājumus, nevis salauzt savu sirdi) [edit: reality check. Not gonna happen]
Movies and books. Culture and art. They have ruined the perfection of life. We see that there could be more - a flawless life, a perfect beauty, yet we can’t achieve that in reality. Sometimes I wish that I had lived in time of illiteracy, stone age, if you will. Back then, the world you saw, even if confusing and unexplored, was the most beautiful one you knew. You yearned understanding, not illusions.