The great tomorrow.
Kāda pasūtīšana skriet bija ļoti svarīga šī darba daļa.
Vēl pāris minūtes atpakaļ bija vārdadiena Žannām.
Mēs, kopā ar Andreju (@vairsneatceros), reiz, sensenos laikos, kādā vakarā kopā uzrakstījām tēlu. Pēc visai ilgstošām šizofrēnijas lēkmēm un daudz smiekliem, mēs (kinda) pieņēmā to kā vārdu, ar kuru apzīmēt lietas, kuras daram kopā. Bija plānots, ka Žannas vārdadienu mēs svinēsim kopā, taču dzīvei esot dzīvei, tā gluži nenotika. Taču, tas netraucē apsveikt. Žanna - apsveicu tevi vārda dienā.
Un ko tu darīs tad, ja…
Un ko tu darīsi tad, ja izrādīsies ka viss nebūs tik skaisti kā grāmatās, kā tavos sapņos un fantāzijās?
Tad? Tad vienkārši dzīvošu, ar milzīgu vilšanās izjūtu un vēl milzīgāku vēlmi aizbēgt, bet dzīvošu. Un nebēgšu. Nekas cits jau neatliks.
Arī tad, ja es būšu briesmīga rakstniece, vai nebūšu tāda nemaz. Arī tad, ja šogad neizlasīšu 76 grāmatas. Arī tad, ja kādu dienu apsēdīšos un sapratīšu, ka esmu kļuvusi patiesi garlaicīga. Arī tad, ja es sava vectēva acīs kādu dienu ieraudzīšu vilšanos, lielāku par visu pasauli, kurai pie vainas būšu es. Arī tad, ja es sapratīšu, ka es nekad nespēšu būt labāka par to vienu cilvēku, kurš man visu mūžu ir bijis priekšā un ir spējis mani ar to uztraukt. Arī tad, ja tā bezgalīgā iemīlēšanās būs tikai pašapmāns, vai vēl ļaunāk - nebūs, bet nepiepildīsies. Arī tad, ja es kļūšu par rūgtu un nekad līdz galam neizaugušu bezdarbnieci-māti. Arī tad, ja visu manu mūžu grāmatas tā arī paliks par visspilgtākajiem laimes momentiem.
Un kapēc? Tapēc, ka man šodien apnika bēgt un baidīties. I’m a brave puppy. The bravest of them all. And a sunshine kitten. Sākot no šīs dienas es apņemos iemācīties būt laimīga.
Fragments no vienīgā stāsta, kuru es esmu spējusi rakstīt, kas pakārtoti izsauca šo blogierakstu:
Taču, ir viena vienīga lieta, kuru es mēģināšu viņai iemācīt un būšu sevī dziļi vīlusies, ja man tas neizdosies.
Anna, mazā, kad tu sastopies ar tām milzīgajām, baisajām bailēm no dzīves - nebēdz. Nostājies tām pretī, apvelc savas vismirdzošākās bruņas un uzbrūc. Bailes vienmēr ir vērts pārvarēt. It īpaši tās no dzīves. Jo, tad, ja tu tomēr nobīsties un aizbēdz, tu ar laiku aizbēdz tik tālu, ka vairāk nesaproti, kā atgriezties. Starp tevi un tavu dzīvi ir trejdeviņas jūras, trejdeviņi kalni un trejdeviņas bailes. Un, tad, ja tu cerēji, ka tava bēgšana būs taktiska atkāpšanās, lai sakopotu spēkus, tu kļūdījies. Nav nekā nogurdinošāka par bēgšanu no dzīves. Ja nu vienīgi tas brīdis, kad tu apstājies un apjaut, ka nezni ceļu mājup, kad tu paskaties atpakaļ un apjaut ka tie trejdeviņi kalni un trejdeviņas jūras būs jāšķērso atpakaļ, šoreiz tikai ar tīra gribasspēka palīdzību, bez bailēm un neziņas par piešiem tavos sānos.
p.s. Vai ziniet kapēc ir labi būt man? Man šķiet absolūti pieņemami publicēt šādas lietas. Kā šķiet, vēl nav ieslēgušās tās bremzes, kuras cilvēkiem to neļauj darīt.
Zeme zem viņas kājām.
Pirmais darbs pa ilgiem laikiem, kurš man tiešām patīk. Neskatoties uz to, ka es biju plānojusi mierīgu un jauku un maigu blendu rudens romances noskaņās.
I wish I could breathe.
Abney Park - Breathe.
Just a little bit is enough.
Fragmentiņš, kas iesēdies prātā no šīs dziesmas un uzsācis pats savu dzīvi.
Bilžu autori:
No klusuma uzceltas sienas
Dziesmiņa dziedama pusčetros no rīta
Darbā izmantotas arī Spīganas bildes
(Lirikās ir visi sērijas darbi. Tās rindiņas, kuras ir atzīmētas italic ir Andreja (@vairsneatceros) darbi)
Paņem sev šo violeto debesi
Un šos mākoņsodrējus... Nav jau diezkas, nav jau diezkas,
Bet varbūt, ka noderēs! Paņem manu nogurumu, Es pie tevis gribu! Man vienalga, Kā to sauc,
Var arī par mīlestību!
Cold, oh so cold.
Dziesmiņa dziedama pusčetros no rīta
Kopīgs projekts ar Andreju:
Paņem sev šo violeto debesi Un šos mākoņsodrējus...
Māsu Spektoru lasīšanas izaicinājums.
Spīgana šogad apņēmās izlasīt 75 grāmatas. Ofēlija parasti ar jaungada solījumiem neaizraujas, taču nekādā gadījumā nevēlās palikt kaunā un apņēmās izlasīt 76 grāmatas. Jebšu, ja vēlamies būt pavisam precīzi - par vienu grāmatu vairāk nekā Spīgana (arī gadījumā, ja Spī izlasa vairāk par paredzētajām 75).
Šādiem nolūkiem lielisks ir goodreads “2013 Reading Challenge” widget, kas ļauj ievadīt, cik grāmatas vēlaties izlasīt un pēc tā, ko ievadiet goodreads izrēķina cik jau esiet izlasījuši, cik labi laika ziņā tas saskan ar plānu un cik procenti no plāna jau ir izlasīti. Piemīlīgs widget, par kura eksistenci es no sirds priecājos - varu skaisti redzēt kā Spī sēž un ēd putekļus, gauži raudot.
Lai nu kā, šī lasīšanas izaicinājuma mērķis nav gluži vienkārši pierādīt, ka es lasu vairāk nekā Spīgana (tas ir viegli saprotams arī tāpat). Mērķis ir saņemties un pasekot līdzi, cik daudz es izlasu, mazāk laika pavadīt esot zaļai, apaļai un ripināmai (lasīt - gurķojoties) un vairāk laika pavadīt darot to, ko no sirds mīlu - lasot. Mana šī gada apņemšanās ir atklāt 76 jaunas pasaules, priecāties, dzīvot, smieties, mīlēt un raudāt grāmatu lapaspusēs. Iespējams uzrakstīt kādu grāmatas aprakstu, taču tas nav solījums.
Es vēlos jūs aicināt līdzi šajā ceļojumā. Izdomājiet, cik daudzas grāmatas jūs varētu mierīgi, izbaudot izlasīt gada laikā (tās var būt arī trīs), izveidojiet sev goodreads widget un apņemieties gada laikā izlasīt tieši tik daudz grāmatas. Vai varbūt nedaudz vairāk. Tie var būt pavisam plāniņi krimiķi un pasaku grāmatas, vai nopietni un smagi klasiķu darbi - tas nav svarīgi. Svarīgs ir ceļojums no grāmatas vāka uz vāku un fakts, ka jūs šo ceļu veicat arī brīdī, kad obligātā literatūra ir izbeigusies.
Un pavisam iespējams, tu gluži vienkārši vēlies izbeigt manu pašapmierināto burbuļošanu un izlasīt 77 grāmatas, jebšu par vienu vairāk nekā Ofija. Par to es būšu tikai laimīga. Ja fakts, ka es lasu un runāju par lasīšanu liek kādam citam lasīt vairāk, mans iekšējais pingvīns ir laimīgs.
Mans goodreads widget atrodas bloga sānmalā, kurā variet apskatīt manu progresu un apdomāt, vai nevajag atrast ko smagu, ar ko man iemest, brīžos kad nedaudz atpalieku.
Neaizmirsīšu.
Liepāja ir laba vieta grafikām.
Waking up too late
